Sacensības kā svētki!

«Kam svētki?» jautāsi.

Skatītājiem, kas sanākuši – jā, protams. Skatītājiem pie TV – arī jā.

Bet sportisti mocās, skrien, met, ceļ, pievelkas, brauc. Arī sit viens otru. Arī gūst traumas. Arī zaudē. Viņiem tas taču ir darbs – Tu varētu nodomāt.

Nē, darbs ir treniņi, darbs ir sekošana līdzi savam uzturam, miegam un atpūtai ik dienu. Darbs ir tie nogurdinošie un garlaicīgie mobilitātes un ķermeņa nostiprināšanas vingrinājumi. Darbs ir ikdienas pamošanās un atkal būšana gatavam.

Bet sacensības arī sportistiem ir svētki. Ne velti olimpiādes uzskata par lielāko notikumu sportista dzīvē. Pat, ja viņi nepiedalās sacensībā par pirmo vietu, tiek uzskatīts, ka piedalīšanās ir goda lieta.

Tie ir viņu svētki, svētki, kuros svin sava darba augļus. Un tā ik pēc 4 gadiem, ja paveicas.

Mūsu rīkotās Ziemassvētku sacensības – Rīdzenes kauss – ir kā svētki mūsu biedriem. Tu taču visu gadu cītīgi esi apmeklējis treniņus, Tu esi braucis uz nometni un 30 grādu karstumā svelmējies Kalnu peklē – stadionā – Tu esi atnācis uz treniņu pat tad, kad likās, ka vajag iet uz mājām, bet ierastais ceļš Tevi atveda uz treniņu, un pēc tam Tu juties lepns par sevi.

Lepns par paveikto DARBU.

Tāpēc ir laiks to nosvinēt! Un tiešām svinēt – jo svinēs visi, kas piedalās. Jā, būs arī kāds pirmais vai pēdējais. NU UN? Toties būsim visi kopā, atbalstīsim viens otru un skatītāji arī atbalstīs.

Atceries airēšanas 100km maratonu. Vai pēdējie, kas pabeidza, bija zaudētāji?

Visi bija uzvarētāji, visi svinēja savas spēju sportot un visi svinēja sportistu svētkus – sacensības!

Sacensības nav jāuztver kā sods Tavam ķermenim, tās ir svinības tam, ko tas spēj izdarīt!